Lai dzīvo Zelta Kruķis!

februāris 11th, 2010 by apvienbaapeirons

Nu jau piekto gadu pēc kārtas apvienība “Apeirons” organizē konkursu “Zelta Kruķis”.  Nu tā ironiski, bet par ļoti nopietnām lietām. Par pieejamu un draudzīgu vidi.

Šogad apsekojot vairāk kā 360 ēkas visā Latvijā sapratām, ka neko tālāk savā pieejamības saprašanā nesam tikuši. Nu tieši tās pašas problēmas, kas pirms varākiem gadiem, ir sastopamas arī patreiz – tie paši slīdkalniņi, nevajadzīgi slieksnīši un nepareizs priekšmetu izvietojums. Nemaz nerunājot par akustiskajām cilpām, par vadotnēm cilvēkiem ar redzes traucējumiem un citām svarīgām lietām, kas jau noteiktas Latvijas likumdošanā.  Tikai 20% no visām ēkām ir daudz maz pieejamas un atbilst noteiktajām normām.

Un ko darīt? Izglītot? Audzināt? Iesūdzēt tiesā? Noņemt kādam licenci?

Nu nemaz jau tik vienkārši kā izrādās nav un, ja sāk šķetināt likumdošanu, tad atrast vainīgo, kurš varētu novērst nepilnības gandrīz nav iespējams. Kāds nav paredzējis projektā, kāds ir drusku nepareizi uzcēlis un kāds ir pateicis, ka pieejamību nevajag, bewt atbildīgo kā nav tā nav. Skumji…. Kaut kur tā cilvēcība ir aizslēpusies…..

Un tieši tāpēc mums ir īpašs prieks par tām ēkām un tiem cilvēkiem, kuri visu ir paredzējuši un savā novērtējumā mēs varam ierakstīt – 5 balles!

Nu vienu vārdu sakot – Lai dzīvo Zelta kruķis 2010!

2009 – krīzes gads!

decembris 22nd, 2009 by apvienbaapeirons

Gada izskaņā laikam jau ir vērts katram paskatīties uz pagājušo gadu, lai izvērtētu savu darbu, savu ieguldījumu un izdarītu dažus secinājumus.

Apvienībai Apeirons šis gads ir bijis ļoti raibs un dažāds. Ir bijuši spēcīgi projekti, kuri noslēgušies, ir palīdzēts cilvēkiem, ir attīstītas jaunas idejas un iedibinātas jaunas tradīcijas, ir saglabājies brīnišķigs kolektīvs, nav zudusi optimisma liesma un ir jaunas ieceres.  Krīze ir palīdzējusi tikt skaidrībā ar dažām problēmām, kas, citkār, likās nepārvaramas un ir izdevies rast pilnīgi negaidītus risinājumus. Ir izdevies attīstīt reģionālo sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām un pašvaldībām, izveidot sadarbību ar Eiroparlamenta deputātiem, piebiedroties Eiropas sadarbības tīklam ENIL un atbalstīt Eiropas kampaņas par ANO konvencijas ieviešanu visās ES valstīs.

Īpašs prieks par ANO konvencijas ceļu Latvijā, jo lai kāda krīze, tomēr Labklājības ministrijai ir diezgan noteikta rīcība konvencijas ratificēšanā un pie reizes arī nav aizmirsts fakultatīvais protokols. Sociālajā sfērā ir izdevies nosargāt cilvēku ar invaliditāti sociālās garantijas daudz maz neaizskartas. Tomēr, mūsuprāt, krīze vēl tikai priekšā.

Joprojām nav īstas skaidrības par cilvēku ar invaliditāti politiku valstī, par atbildīgo iestāžu attieksmi un empātiju, par uzsāktajām reformām un jauno likumu.  Nav skaidrības par valsts atbalsta modeli cilvēku ar invaliditāti NVO un funkciju deleģēšanu. Nav skaidrības par pieņemtajiem lēmumiem un veiktajām rīcībām. Nav skaidrības par pašvaldībām un to palīdzības iespējām. Un reizēm neziņa un neskaidrība var nodarīt daudz lielāku postu.

Tomēr tik daudz ko vēl gribētos – labus un atbildīgus politiķus Saeimā, nodrošinātu medicīnas aprūpi, jaunas darba iespējas, pieejamu vidi un Universālo dizainu, iekļaujošo izglītību un atbildīgu sociālos darbiniekus. Ir tik daudz ko darīt! Darīt kopā ar valsti un pašvaldībām, kopā ar nevalstiskām organizācijām!

Tomēr nākošais gads ieviesīs savas korekcijas. Būs samazinājumi un atteikšanās no kaut kā, tomēr ceram, ka kopā mums izdosies pārvarēt ieilgušo krīzi un kopā veidot vajadzīgu atbalsta sistēmu.

Vēl šo gad gribētu pateit PALDIES saviem kolēģiem Apeironā  – darbiniekiem un brīvprātīgajiem! Bez Jums dzīve būtu pelēcīga :) ! PALDIES atalstītājiem un sadarbības partneriem! Paldies visiem, kas līdzdarbojušies! Paldies par uzticību! Mēs joprojām esam un būsim kopā!

3. decembris – Starptautiskā Invalīdu diena

decembris 3rd, 2009 by apvienbaapeirons

Nu atkal ir pienākusi diena, kad cilvēki ar invaliditāti visā pasaulē iestājās par savām tiesībām un riko dažādus pasākumus, akcijas, organizē tikšanās un mītiņus.

Šogad šī diena paiet ANO konvencijas “Par cilvēku ar invaliditāti tiesībām” zīmē un tas nozīmē, ka pasaulē šajā dienā runā un diskutē par šīs konvencijas iespējamo ietekmi uz valstu politikām.

Piemēram Briselē Eiropas komisija organizē konferenci “Veidojot jaunus priekšnoteikumus cilvēku ar invaliditāti Neatkarīgās dzīves iespējām”, Londonā tiek vākti paraksti pret deinstuticionalizāciju, Lisabonā Labklājības ministrija arī organizē konferenci “Par cilvēku ar invaliditāti stāvokli Portugālē”, Slovenijā tiek vākta naudiņa, lai attīstītu personisko asistentu sistēmu, Norvēģijā un Zviedrījā tiek uzsākta kopēji veidota Antidiskriminācijas kampaņa, Vācijā Atbildīgās ministrijas organizē paneļdiskusiju, Islandē ar Ādolfa Ratzkas piedalīšanos notiek kongress par sociālo pakalpojumu ieviešanu.

Sarakstu varētu turpināt, tomēr daudz intertesantāk ir atgriezties Latvijā. Apvienība “Apeirons” šo dienu dažādos veidos atzīmē jau kopš 1994. gada un katru gadu ir bijuši atbalstītāji un lieli pasākumi. Pēdējos gados mēs aicinājām reģionālās organizācijas rīkot pasākumus savās pašvaldībās un pēc iespējas vairāk ieaistīt savus cilvēkus – izglītot, atbalstīt un iesaistīt.  Arī krīze rada savu iespaidu un uzņēmēji nav gatavi atbalstīt lielu pasākumu rīkošanu, bet labprāt savu atbalstu izrāda savādākā veidā. Tomēr salīdzinot ES valstis un Latviju ir viens interesants novērojums. Ja ES valstīs šādu pasākumu iniciators ir NVO, bet finansētājs kāda no atbildīgajām institūcijām, tad Latvijā valsts pārvaldes iestādes šim datumam nepievērš vispār nekādu uzmanību. Būtu taču tik vienkārši noorganizēt atērto durvju dienu Labklājības ministrijā un atbildīgie ierēdni atbildētu klātienē uz invalīdu NVO jautājumiem, vai noorganizēt kādu diskusiju Internetā, vai nākt klajāar kādu atbildīgu paziņojumu par kaut kā jauna ieviešanu, vai noorganizēt diskusiju ar pārskatu par sasniegumiem. Un tādā lokālā līmenī Latvijas invalīdu var būt lepni, ka LM ir godam aizstāvējusi invalīdu intereses un lielie samazinājumi invalīdu mciņam ir gājuši secen.

Tomēr NVO aktivitātes ir vērā ņemamas un nozīmīgas – pasākumi Liepājā, Daugavpilī, Skrundā, Valkā, Strenčos, Inčukalnā, Rēzeknē un citās Latvijas vietās liecina par to, ka tradīcija ir iedibināta. Cilvēki ar invaliditāti šajā dienā sasparojas, sapucējas un ir gatavi līdzdarboties. Organizācijās tiek klāti galdi un rīkoti pasākumi. Skaidrs, ka ir krīzes laiks, tomēr tik ļoti gribās kaut ko skaistu un nepolitisku un tieši Tev domātu. Skaidrs, ka nav naudiņas, bet ir gaiši cilvēki.

Šajā dienā gribētu pateikt ikvienai organizācijai PALDIES, par izturību un darbību, par to ka spējat strādāt un palīdzēt cilvēkiem, par to esat un ticat tam ko vēl mēs saucam par savu valsti! Tikai kopējiem spēkiem var kaut ko panākt un tikai kopā darot mēs varam paveikt! Būsim stipri!

Darba vieta vājdzirdīgam cilvēkam.

novembris 23rd, 2009 by apvienbaapeirons


Reiz Latvijas Nedzirdīgo savienībā bija iegriezusies kāda Jolanta Koroļova.  Iegāja arī LNS laikraksta “Kopsolī” redakcijā, parunājās, pārtulkoja vienu rakstu (tas tika publicēts) un… pazuda bez pēdām, jo neviens no LNS nebija paprasījis ne viņas adresi, ne telefonu. Bet situācija bija tāda, ka viņa, svešvalodu fakultāti beigusi, bet dzirdi nedaudz zaudējusi meitene, tika atlaista no darba, jo neesot varējusi pietiekami labi ar klientiem sarunāties pa telefonu. Un iestādē nevienam nebija ienācis prātā, ka telefonam var ierīkot pastiprinātāju. Vai arī pārcelt viņu tādā vietā, kur vairāk var sazināties pa e-pastu.

Nesen par līdzīgu gadījumu man atrakstīja kāda Iveta Badere. Viņa strādājusi Iekšlietu ministrijas poliklīnikā Raiņa bulvārī par apmeklētāju reģistratori. Arī viņai pēc kādas traumas radušās problēmas ar dzirdi, taču reģistratūras lodziņā bijis iebūvēts mikrofons, kas ļāvis sazināties pietiekami labi. Taču tad IeM pārcēlusies uz jaunām telpām Čiekurkalnā, kur lodziņos mikrofoni netika iebūvēti. Iveta lūgusi darba devēja atbildīgajai personai šos mikrofonus ierīkot, taču tas netika izdarīts. Vēl  vairāk: viņa uzskata, ka izmantots gadījums no viņas atbrīvoties un saņemts darba uzteikums. Formāli – sakarā ar štatu samazināšanu, bet Ivetai personiski paskaidrots, ka viņa ir no citas pilsētas un iesniedzējai nepatīkot viņas sejas izteiksme.

Nu ko, mans kā vides pieejamības ekspertes komentārs: mikrofons var noderēt ne tikai darbiniecei ar pavājinātu dzirdi, bet arī poliklīnikas klientiem! Pilnīgi elementāri! Un par darba devēju netaktisko attieksmi vispār nav ko teikt. Elementārs kultūras trūkums un vēl drusku. Ne mazākās sapratnes par darbinieces vajadzībām. Cik tad daudz bija vajadzīgs, lai tos mikrofonus uzstādītu, un kur palika vecie mikrofoni no Raiņa bulvāra?

Tie nav vienīgie gadījumi, kad vājdzirdīgie sastopas ar netaktisku attieksmi no darba devēju puses un darba vietas pielāgošanas vietā seko draudi atlaist vai pat reāla atlaišana.

Tāpēc jo patīkamāk apzināties, ka vismaz vienā vietā darbinieku ciena un vajadzības ievēro. Māra Ruva jau vairākus gadus ir nodaļas vadītāja Latvijas nacionālajā bibliotēkā. Viņai darbā ir telefons ar pastiprinātāju, un   saziņā ar citiem bieži tiek izmantots e-pasts. It kā sīkums, bet tas viss taču palīdz sazināties un sekmīgi strādāt!

Tāpēc, uzzinājusi par konkursu “Mēs esam stipri” ieteicu Māru un viņas darba vietu šim konkursam kā pozitīvo piemēru. Kaut tādu būtu vairāk! Un lai šos piemērus varētu darīt zināmus tiem darba devējiem, kas vājdzirdīgajos saskata tikai liekas problēmas un “ne tādu” sejas izteiksmi. Kaut gan reizēm darba vietas pielāgošanai vajadzīgs pavisam maz: mikrofons, pastiprinātājs, e-pasts, iekšējais internets…

Svētku svinēšanas tradīcijas…

novembris 17th, 2009 by apvienbaapeirons

Klāt valsts svētki. Skaisti taču. Rīga staro un ir izgreznota, tiek rīkotas pieņemšanas un koncerti. Tik tiešām liekas, ka par visu ir padomāts, tomēr te nu radās dažas pārdomas. Vai tiešām ir padomāts par visiem un kādas tad doas ir par dažādām sociālajām grupām. Nu, piemēram, par cilvēkiem ar invaliditāti.

Nu skaidrs, ka neredzīgs jau neredz kā Rīga staro un laistās, tomēr kaut kur tā svētku sajūta uir jānoķer. Tad nu uz koncertu, tomēr informācijas pieejamība ir diezgan švaka un paŗbaudot tās mājas lapas, kur informācija ir ievietota, tiekai 1188.lv nodrošina to lai neredzīgs cilvēks varētu iepazīties ar sagatavoto informāciju. Viļņā, savukārt, ir pieņemts lēmums nerīkot pasākumus vietās, kas ir nepieejamas cilvēkiem ar smagiem kustību traucējumiem un jāatzīstās, ka tas arī tiek ievērots. Pie mums uzzināt vai kādā svētku norises vietā ir attiecīgas uzbrauktuves un tualetes ir neiespējami.  ai nu arī jāpaļaujā uz nenoteitku informāciju.

Tomēr lielākais šoks ir par to, ka lēmēji pašvaldībās uzskata, ka vislabākais veids kā apsveikt savus iedzīvotājus un sevišķi domājot par invalīdiem ir … pabalsts, nu kādu 30 Ls apmērā.  Nu ko gan invalīdiem vairāk vajadzētu, ja ne drusku naudiņas, lai varētu nopirkt kaut ko. Ne jau koncertus un ne jau pasākumus, jo pieņemam taču lēmumu par invalīdiem nevis cilvēkiem.

Un tas nu atkal kārtējo reizi parāda vienlīdzīgo starta pozīciju izpratni un pieeju.

Kaut gan varētu organizēt pasākumus, koros ikviens jūtas labi un patīkami.

Tomēr neskatoties uz mirkļa skepsi, gribētu pateikt paldies visiem, kas parūpējušies par pieejamību un varbūt, ka nav uzsvēruši invalīdu jautājumu risinājumu, bet pašsaprotami uztvēruši, ka arī cilvēki ar invaliditāti grib vienkārši patusēt un būt cilvēkos. Tas taču ir skaisti būt kopā…

Nejēdzīgi dārgs palīglīdzeklis.

novembris 16th, 2009 by apvienbaapeirons

Iepriekšējā blogā stāstīju par to, kā man gāja tehnisko palīglīdzekļu centrā sakarā ar nepareizi noformētājām veidlapām, uz kurās gan bija ierakstīti pilnīgi visi vajadzīgie dati. Tās veidlapas tika pārrakstītas, un ierados VTPC vēlreiz.

Šoreiz mani gaidīja pārsteigums: vibrācijas modinātājpulksteni man piedāvāja dabūt uzreiz! Nopriecājos un lūdzu parādīt. Atnesa kastīti un no tās izņēma melnu Ķīnā ražotu pulkstenīti ar displeju. Izmēģināju, un pa galdu tas lēkāja diezgan dūšīgi. Man parādīja, kā to ieslēdz un izslēdz. Nolēmu ņemt. Samaksāju piecus latus iemaksu un pulkstenis nokļuva manā īpašumā.

Mājās apskatījos pulksteni pamatīgāk. Klāt pieliktā instrukcija bija tikai angļu, vācu, franču un spāņu valodās. Labi, ka ne ķīniski! Podziņas ļoti sīkas, simboliņi grūti saskatāmi. Trīs pirkstiņbaterijas – divas AA, viena AAA lielumā. Interesanti, kāpēc nevarēja būt vienādas? Rādīja laiku, zvanīja vai vibrēja. Citu funkciju šim modinātājam nebija. Pilnīgi nekādu. Pat gaismiņas displejā neplaiksnījās, kā tas ir mobilajā telefonā.

Bet, kad paskatījos uz līgumā ierakstīto cenu, man mute palika vaļā! 25.26 Ls! Apžēliņ, par tādu naudu jau lētu mobilo telefonu varēja nopirkt, kam arī ir pulkstenis un vibrozvans, un piedevām vēl īsziņas var sūtīt un nez ko citu darīt! Par tādu naudu tam modinātājam vajadzētu nevis vibrēt, bet baletu dejot! Un zvanam vajadzētu dziedāt ja ne Lučāno Pavaroti vai Kristīnes Gailītes, tad vismaz Renāra Kaupera balsī! Un displejā vajadzētu mirgot krāsu mūzikas uguntiņām!

Man te radās kādas nelabas asociācijas ar dienvidu tilta izmaksām. Protams, nezinu, kad šie modinātāji iepirkti – varbūt jau daudzus gadus noliktavā stāvējuši? Tos tomēr pieprasa daudz retāk nekā dzirdes aparātus. Kādas ir iespējas izvēlēties modeļus – jo ir arī citādi, ar plakanu, zem spilvena paliekamu vibrācijas ierīci, ir rokaspulksteņi-modinātāju un vēl šis tas, kas diemžēl apskatāms tikai retajās izstādēs vai internetā

Un vēl kāds cits jautājums: kā ir ar jebkura cita veida palīglīdzekļiem un to cenām? Vai nav arī citi gadījumi, kad par lielu naudu tiek iegādāta s.dīga prece? Un kādas ir iespējas VTPC klientiem šo palīglīdzekļu cenas un īpašības apspriest, ieteikt piemērotākos variantus?

Baiba Bicēna

Tiek pielāgotas skolas bērnu invalīdu vajadzībām!

novembris 10th, 2009 by apvienbaapeirons

Nesen lasīju ziņu, ka ir uzsākti labi darbi. Tiek pielāgotas skolas bērnu ar invaliditāti vajadzībām. It kā jau laba ziņa. Tomēr ieinteresēja summa, kas minēta – 98 392 lati!!! Un tad rodas jautājums vai vispār kāds izvērtē labākos pieejamības risinājumus vai arī kādam ir izdevīgi ar bērnu invalīdu vārdu risināt lielus finansu darījumus. Protams, ka ir pieļaujama situācija, ka tiek liktas indukcijas cilpas, taisīti vairāki lifti, uzbrauktuves, pacēlāji. Iepirkti speciāli datori cilvēkiem ar redzes problēmām. iekārtota vide atbilstoši Universālā dizaina prasībām. Varbūt arī tāda summa veidotos. Bet vienkārši pieejamības pilnveidošanas darbi nu nekādi nespēj sasniegt šādus finansu apjomus. Tāpat gribētos zināt kādi izpētes darbi ir veikti un kādi risnājumi izsvērti un atzīti par labiem. Un te nu tkal saskaamies ar jautājumu, ka neviens labāk par lpašiem lietotājiem nevar un nemāk pateikt labākos risinājumus un varētu tikai ieteikt konsultēties un prasīt – kā pareizāk pilnveidot vienu vai otru objektu
http://www.delfi.lv/news/national/novadi/talsu-2vidusskolu-pielagos-berniem-ar-funkcionaliem.d?id=27899437

Kā es meklēju jaunu dzirdes aparātu

oktobris 23rd, 2009 by apvienbaapeirons

Sagadījās tā, ka viena no šīs vasaras pamatīgajām lietusgāzēm samērcēja manu astoņus gadus veco dzirdes aparātu. Tas sāka par daudz burkšķēt, un neko vairs nevarēja saprast. Nospriedu, ka beidzot pienācis laiks dabūt jaunu, jo vēl vairāk tāpēc, ka atjaunot to var ik pēc pieciem gadiem. Iepriekš īpaši nesteidzos, jo domāju, ka aparātus nevajag kolekcionēt. Manuprāt, ja līdzšinējais ir labs un pierasts, jāstaigā ar to, bet ietaupītos līdzekļus labāk būtu novirzīt digitālajiem aparātiem bērniem (lai nav jāvāc ziedojumi dažādos labdarības pasākumos) un arī pieaugušajiem.

Nu, bet ja aparāts bojāts, tad nospriedu, ka tas laiks ir pienācis. Iestutēju ausī saglabāto 14 gadus veco aparātu (sliktāks, bet lietot var), un sāku prātot, kas īsti tagad jādara, lai dabūtu jaunu. Nolēmu dabūt arī vibrācijas modinātājpulksteni un skaņas-gaismas indikatoru, jo tādu man vispār nekad nav bijis, bet durvju zvanu es nedzirdu.

Pastāstīšu, kā man gāja un ar kādām problēmām nācās saskarties.

Bija jūlija beigas. Zināju, ka TPC Ventspils ielā tiek slēgts, un no nākamā gada 1. janvāra aparātus atkal dalīs LNS – kas būtu pavisam normāli, jo astoņus gadus veco šeit dabūju ātri un bez liekām klapatām.

Bet kas jādara līdz janvārim? LNS mājaslapā atradu šādu tekstu: „No 2009. gada 3. augusta darbu pārtraucis Tehnisko palīglīdzekļu centrs. No 1. septembra klientu apkalpošana atsāksies bijušajās TPC telpās Rīgā, Ventspils 53 un Kuldīgā (pārējās vietas tiks precizētas), un to šogad veiks „Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari”.

Es sapratu, ka iesniegumus joprojām pieņems Ventspils ielā. Bet vai to spētu saprast arī citi? Jau vēlāk interneta domu apmaiņas grupās lasīju: vai tiešām mums visiem tagad būs jābrauc uz Vaivariem?

Ļoti grūti bija atrast informāciju, kādi dokumenti (izziņas, norīkojumi) nepieciešami – daudz vairāk nekā pirms tiem astoņiem gadiem! Konsultējos arī LNS surdocentā, kur man iedeva TPC iesnieguma un „Atzinuma” veidlapu paraugus.

Vispirms augustā dabūju norīkojumu no ģimenes ārsta – it kā LORs bez tās neprastu iztaistīt audiogrammu. Nākamais gājiens – pie LORa, kuru apmeklēju šī gada 19. augustā (datumu gribu speciāli uzsvērt). Faktiski audiogramma ir pats svarīgākais pēc kuras aparātu pielāgo, jo iesniegumu un „atzinums tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai” principā ir tikai papīri birokrātijai. Audiogrammu dabūju. Ārste paņēma tādu pašu veidlapu, kādu man iedeva surdocentrā, un uzrakstīja atzinumu par dzirdes aparāta nepieciešamību. Bet, kad es teicu, ka vajag arī citus palīglīdzekļus – pulksteni ar vibrozvanu un skaņas – gaismas signalizatoru durvju zvanam, kas arī ir TPC palīglīdzekļu sarakstā. Daktere burtiski krēslā atstiepās – kas tie tādi? Pirmo reizi dzirdot!

No dakteres uzzināju, ka viņa līdz šim rakstījusi atzinumus tikai dzirdes aparātiem, un es esot pirmā, kas prasot arī ko citu!!! Un viņa nemaz nezinot, kā pareizi tās lietas saucot un kā rakstīt pamatojumu.

Labi, ka man mobilajā telefonā bija LNS prezidenta Arnolda Pavlina numurs. Nospiedu to un pieliku dakterei pie auss. Tālāk viņš piecas minūtes skaidroja, kas tie tādi ir un kas papīros jāraksta. Atzinums par visu trīs palīglīdzekļu nepieciešamību dabūju.

Pie reizes painteresējos arī par to, kāda dzirdes zuduma pakāpe man ir, jo tā tiek prasīta dažādās izziņās. Daktere domāja, ka to nosaka tikai bērniem, un ka viņa to nenosakot. Tā arī paliku nezinot.

Visas izpildītās „Atzinuma tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai” veidlapas „Apeironā” nokopēju – katram gadījumam. Tāpat Surdocentrā iedotā iesnieguma veidlapu.

Kā jau minēts, augustā TPC (tagad jau VTPC!) bija slēgts, bet 2. septembrī personiski ierados Ventspils ielā, kur iesniedzu visus dabūtos dokumentus. Kāds puisis tos pieņēma. Noņēma arī pases kopiju. Prasīju, vai viss ir pareizi? Atbildēja, ka pareizi. ..

Pagāja mēnesis, un tad es saņēmu vēstuli no Vaivaru TPC Rīgas nodaļas:

„Valsts SIA „Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari” Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrs ir saņēmis un izskatījis Jums 2009. gada 19. augustā iesniegto dokumentu par dzirdes aparāta nepieciešamību.

.Izskatot Jūsu 2009. gada izsniegto dokumentu dzirdes aparāta saņemšanai, norādām, ka tas neatbilst (pasvītrojums mans) ministru kabineta 2009. gada 12. maija noteikumu Nr. 424 “Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi” (turpmāk, noteikumi). 5.2 apakšpunktā noteiktai atzinuma tehniskā palīglīdzekļa saņemšanas veidlapai un 5.1 apakšpunktā minētam rakstiskam iesniegumam brīvā formā. Jums VTCP jāiesniedz vai jānosūta pa pastu iesniegumu, kurā jānorāda vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvietas adrese, kontakttālruņa numurs, nepieciešamo palīglīdzekļu veidu un funkcionālo traucējumu aprakstu.
Ievērojot iepriekš minēto, VTPC Jūs lūdz arī iesniegt atzinumu tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai, kas atbilst šajos noteikumos noteiktajām prasībām, kā arī audiogrammu.”

Pielikumā vēstulei bija divas tukšas veidlapas: „Atzinums tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai” un
”Iesniegums tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai”. Vēstuli parakstījusi ergoterapeite J. Bindere.

Salīdzināju atsūtītās jaunās un izpildītās vecās veidlapas. Atšķirības ir nebūtiskas. „Atzinumā” ir pat dažas ailes mazāk. Visa vajadzīgā informācija nosūtītajos atzinumos bija.

Brīnījos, kur palika audiogramma, kas tika iesniegta kopā ar pārējiem dokumentiem, tā izdarīta 2009. gada 19. augustā, un tātad bija derīga.

Ventspils ielas 53 klientu apkalpošanas centrā iesniegtie un šī gada 19. augustā izrakstītie atzinumi (dzirdes aparātam, vibrācijas modinātājam un skaņas-gaismas indikatoram) arī tika izpildīti uz oficiālām TPC veidlapām. Šīs veidlapas minētajā datumā bija atrodamas LOR ārsta kabinetā (un nav izslēgts, ka kaut kur tiek izsniegtas joprojām, šādu veidlapu paraugi jūlijā bija arī sudrocentrā) un tajā bija izpildīti visi pieprasītie dati – personas kods, diagnozes kods, funkcionālo traucējumu apraksts un ieteicamā palīglīdzekļa veids, ārsta zīmogs) Veidlapas beigās bija piezīme, ka atzinuma derīguma termiņš ir trīs mēneši no izsniegšanas dienas.

Jaunais „Iesniegums tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai” bija par vienu aili garāks, taču papildus minēts tikai „Funkcionālo traucējumu apraksts”, kas ļoti konkrēti norādīts arī ārsta izsniegtajā atzinumā. Kāpēc to vajadzēja dublēt?

Kāpēc klātienē iesniedzot dokumentus 2. septembrī, man netika norādīts, ka šīs ailes nav? Principā varēja uzreiz iedot jaunās veidlapas, vai arī trūkstošo pierakstīt klāt ar roku.

Lai atkal kaut ko nesajauktu, nolēmu braukt uz TPC un līdzi ņemt papildspēkus – arī tāpēc, ka sarežģītas un svarīgas sarunas risinot, man bieži atgadās problēmas. Pie viena par šo situāciju izklāstīju LNS forumā. Surdocentra vadītājs atbildēja, ka arī viņiem nav laicīgi ziņots par veidlapu maiņu.

Bet vai klientam jāzina, kad izdots kaut kāds Ministru kabineta lēmums par kaut kādām tur veidlapām, un vai arī ārstiem vienmēr jāsērfo internetā meklējot ziņas par kādu tur birokrātisku dokumentu maiņu?

Kopā ar Apeirona Ivaru un Ņinu visi kopā trijatā braucām uz VTPC Rīgas nodaļu skaidroties. Nezinu, ko bez viņiem darītu jo mani vienu ātri noliktu pie vietas un izpūstu ārā, bet trijatā bijām spēks!

Nu ko, tagad vestibilā bija izliktas tās pareizās veidlapas ar piebildi, ka pieņem tikai tādas. 2. septembrī, kad iesniedzu savas ārsta izsniegtās veidlapas, pie sienas tādu nebija. Tas vēl sīkums. Nu labi, gājām iekšā un sākām skaidroties, ka arī manās veidlapās pilnīgi visi vajadzīgie dati (personas kods, adrese, diagnoze, slēdziens, palīglīdzekļa nosaukums, zīmogi, paraksti, utt., utt.) ir. Tam piekrita, bet MK rīkojums paliekot MK rīkojums. Skatījās datorā: tur rakstīts, ka es esot iesniegusi vienu iesniegumu tehniskajam palīglīdzeklim – runājošajam pulkstenim. Man mute palika vaļā – tā taču tiflotehnika neredzīgajiem!!! Man bija vajadzīgs modinātājpulkstenis ar vibrozvanu, kas ir pavisam kaut kas cits. Un kur pārējie divi iesniegumi? Man taču bija arī iesniegums un atzinums dzirdes aparātam, kas nepieciešams visvairāk un skaņas – gaismas signalizatoram. Nav to iesniegumu, un datorā arī nav reģistrēts! Bet tā, ka mēs teicām, ka bija gan, tad aiziet pie skapīšiem meklēt – un kādā mapē atrada arī.

Vismaz to „Brīvā formā rakstīto iesniegumu” pārrakstīja pareizajā veidlapā, iedeva man kārtas numuru (pēc dzirdes aparātiem rindā stāvot vairāk nekā 3000 cilvēku, cerības dabūt ir tikai kaut kad nākamajā gadā, kad, par laimi, tos atkal dalīs LNS). Bet pie ārsta būšot jāiet vēlreiz, lai uzrakstot zīmes un pareizajām veidlapām – MK rīkojums paliek MK rīkojums…

Otrreiz aizgāju pie LORa, reģistratūrā parādīju VTPC vēstuli un lūdzu pārrakstīt uz pareizās veidlapas. To izdarīja piecu minūšu laikā – divus mēnešus pēc „nepareizo” lapu izpildīšanas „pareizās” tagad te bija.

Aizbraucu vēlreiz uz VTPC un iedevu to pareizo lapu. Šoreiz bija pārsteigums: vibrācijas modinātājpulksteni varēja dabūt uzreiz. Samaksāju piecus latus un pulkstenis nokļuva manā īpašumā. Tiesa, klātpieliktā instrukcija bija tikai angļu valodā. Labi, ka ne ķīniski!

Kamēr galda otrajā pusē šķirstīja mapi ar dokumentiem, paguvu ievērot, ka diezgan daudzas veidlapas izpildītas „nepareizajā variantā”, un ka daudzi brīvās formas iesniegumi rakstīti ar roku – bez vajadzīgā atzinuma un vēl šā tā…

Un tagad pieturieties un lieciet aiz auss: ja arī jūs tuvākajā laikā gaida kādas darīšanas VTPC, tad ziniet – no nākamajā gadā veidlapas mainīšoties atkal!!!

Baiba Bicēna

Palīdzība bez traumām

oktobris 21st, 2009 by apvienbaapeirons

Filmējot sižetu Bez tabu raidījumam, radās iespaids, ka Latvijas iedzīvotāji tiešām ir izpalīdzīgi un sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti mainās. Piemēram, ierodoties universitātē, nevienam vairs nav jautājumi par to, kāpēc tev tur jātiek, ko tu tur darīsi utt. Tev vienkārši bez liekiem jautājumiem palīdz iekļūt tajā. Var just, ka sabiedrība, sevišķi izglītotā sabiedrības daļa to, ka cilvēks ratiņkrēslā studē sāk uztvert pašsaprotami un tur nerodas lieki jautājumi. Cilvēks ratiņkrēslā sāk tikt uzskatīts par līdzvērtīgu zināšanu ieguves procesā.

Arī, mēģinot iekļūt poliklīnikas ēkā, kurā nav diez ko laba uzbrauktu, bet gan novietotas tikai divas sliedes uzbraukšanai, var novērot to, ka cilvēki ir izpalīdzīgi, jo izpalīdzēt iekļūt vēlējās lielākā daļa poliklīnikas apmeklētāju .Tātad pie ārsta nokļūt mums visiem ir vienādas tiesības. Atbildot uz jautājumu, vai jūs vienmēr palīdzat cilvēkiem, ja jums lūdz, lielākais vairums sacīja, ka vienmēr, mēģina savu iespēju robežās, palīdzēt. Interesants novērojums bija tas, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem sākumā pajautāja, vai jums vajag palīdzēt un kā to izdarīt. Tā būtībā ir ļoti pareiza rīcība, sevišķi, ja to attiecinām uz palīdzības sniegšanu cilvēkam ratiņkrēlā. Pajautājot cilvēkam, kāda veida palīdzība cilvēkam ar invaliditāti ir nepieciešama, bieži vien var izvairīties no nepatīkamiem starpgadījumiem. Piemēram, nepajautājot cilvēkam ratiņkrēslā, vai viņam ir nepieciešama palīdzība ratiņkrēsla vadīšanā un kāda veida palīdzība nepieciešama, palīdzot nobraukt no nobrauktuves cilvēkam u nezinot, kā tas pareizi veicams, cilvēks var izkrist no ratiņkrēsla un gūt nopietnas traumas. Tātad galvenais secinājums ir tāds, ka Latvijas iedzīvotāji ir izpalīdzīgi, jo atteikums tika saņemts tikai vienā no desmit gadījumiem, taču galvenais ir sākumā pajautāt cilvēkam, kāda veida palīdzība nepieciešama, lai varētu sekmīgi sniegt palīdzību un neviens negūtu traumas.

Vai tiešām diskriminācija?

oktobris 21st, 2009 by apvienbaapeirons

Jau kāds laiks ir pagājis kopš padomju laikiem, taču vēl joprojām sastopamies ar sabiedrības aizspriedumiem pret cilvēkiem ar invaliditāti. Piemēram, izejot uz ielas nav retums, kad jāsastopas ar ziņkārīgiem skatieniem, kas tevi pavada. Piemēram, braucot autobusā nereti sastopies ar vaicājošiem skatieniem. Vai vēl jo vairāk paliekošus diskriminācijas iedīgļus parāda daudzās institūcijas, kurās cilvēkiem ar invaliditāti tiek sniegts viss, kas tiem nepieciešams. Bet vai tiešām institūcijas spēj nodrošināt cilvēka vēlmi pēc nākotnes stabilitātes? Vai tiešām cilvēks, kas visu mūžu nodzīvo institūcijā var sniegt sabiedrībai labumu un sabiedrība var tam sniegt attiecīgi visu, kas viņam nepieciešams? Vai, ievietojot cilvēku institūcijā viņam netiek laupīta nākotne? Jā, no vienas puses saprotam, ka ir cilvēki, kas bez šāda veida institucionālas aprūpes nevarētu iztikt, un institūcija var sniegt šādiem cilvēkiem ar smagu invaliditāti iespēju kādā veidā socializēties ar sabiedrību. Taču no otras puses, vai nereti nav tā, ka institūciju aizgādībā nonāk cilvēki, kuri, saņemot atbilstošu atbalstu, varētu pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā un sniegt sabiedrībai labumu, gan iegūstot attiecīgu izglītību, gan tālāk strādājot un maksājot nodokļus.

Bieži vien sabiedrībā var dzirdēt diskusijas par terminu „diskriminācija”. Bet vai mēs tiešām saprotam, ko nozīmē šīs termins? Vai iepriekšminētais piemērs par spējīgu cilvēku ievietošanu sociālās aprūpes institūcijās neatspoguļo to, ka sabiedrībā nav īsti izpratnes par to, ko nozīmē termins „diskriminācija”? Vai ar arvien jaunu institūciju celtniecību netiek sabiedrībā propagandēta diskriminācija un šī termina notrulināšana līdz līmenim, kad mums jau tas liekas pieņemami? Pat tagad, kad arvien vairāk tiek popularizēts termins „neatkarīga dzīve” un „vienlīdzīgas tiesības uz dzīvi sabiedrībā”, nereti nākas saskarties ar piemēriem, kad par ES piešķirtajiem līdzekļiem sociālā  māja ar dzīvokļiem tiek uzcelta blakus sociālās aprūpes centram, saglabājot to pašu pārvaldību, tos pašus cilvēkus un būtībā zem cita nosaukuma saglabājot to pašu sistēmu, kur cilvēki nav brīvi savā izvēles iespējā, kā pavadīt savu brīvo laiku, cikos un ko aicināt ciemos. Ar šo visu vēlējos vērst uzmanību uz to, vai ar sociālās aprūpes iestāžu sistēmu no vienas puses netiek veicināta diskriminācija pret cilvēkiem ar invaliditāti???